Otrais „mehāniskais zaķis” Liepājā!

Šogad, 26.maijā, jau otro reizi Liepājas pusē norisināsies suņu skriešanas sacensības „mehāniskā zaķa” ķeršanā. Piedalīties aicināti visu šķirņu un bezšķirnes suņi vecumā no 12 mēnešiem. Visi dalībnieki tiks sadalīti trīs grupās pēc izmēriem. Skriešanās būs gan individuāla, gan pāros vai trio. Trases garums būs ap 200 metriem ar vairākiem pagriezieniem, lai pakaļdzīšanās būtu azartiskāka. Iecerētas nelielas balvas un pārsteigumi.

Mehāniskais zaķis ir piemērots ne tikai medību šķirņu suņiem, jo suns savā būtībā ir mednieks un šis instinkts joprojām dominē pat visizsmalcinātākajos šīs sugas pārstāvjos. Tas nozīmē, ka piedalīties var arī dekoratīvie, darba, vai sargsuņi.

Medījuma vajāšanas atdarināšanai izmanto jebkāda materiāla vīkšķi, kas piestiprināts 200 m garā trosē. Atbilstoši suņa izmēram un iespējamam ātrumam, vīkšķi velk mehānisms, kuru vajadzības gadījumā var uzreiz apturēt.

Par mīluļu uzvedību un apkārtējo drošību pasākumā, kā arī par tīrību atbildīgi paši suņu saimnieki.

Dalībnieki, neatkarībā no klubu piederības, aicināti pieteikties Liepājas dzīvnieku audzētāju biedrībā, Rojas 2, Liepājā, otrdien no pulksten 18 līdz 20, pa telefponu 20215001, vai arī murkata.sterna@gmail.com
info +371 29711740

Video by Auseklis Logins

Gribu pastāstīt vienu atgadījumu:

Bijām ar Arčiju divatā "kontakta stiprināšanas" pastaigā. Divas stundas cilpojām pa pakalniem, pļavām un tālo mežu, kur izpētījām zaķu, lapsu, dažādu grauzēju, stirnu un caunveidfīgo pēdas. Beigu beigās sunim acis spiedās uz āru no iespaidu pārpilnības. Nolēmu mājās iet pa pludmali (laba mums pastaigu un dzīves vieta, nē?!)

Izgājām piekrastē, paspēlējāmies ar bumbiņu. Palaidu suni, lai skrien, bet tad izdomāju, kas, diez, būs, ja es izlikšos par beigtu?..

Nolikos sniegā, guļu, nekustos. Suns atskrien - dip-dop, dip-dop. Paosta mani, pabaksta ar savu slapjo degunu. Sapratis, ka esmu dzīva, metās man blakus vārtīties un "nomīca" man no galvas cepuri! Paķer to! Skrien prom kāpās un ar nešpetnu ģīmi lūr, ko es iesākšu. Es, protams, dzenos pakaļ, ķertu šo. Šis tik paskrien nostāk. Mana cepure uz viena zoba karājas un acis lielas! Es domāju: " Es tak to suni noķert nevaru!". Skatos, sniegā ieputināta burciņa (nekā cita tuvumā nebijs). Es LAVOS klāt lēni un brīnos, pašai acis lielas un vaigi piepūsti - lai nepārsprāgtu no smiekliem! Pieeju, pieskaros briesmīgajai burciņai un lecu nost. Un tā vairākas reizes, līdz mans pelēcis neizturēja, PAMETA maniu cepuri un nāca skatīties, kas man tur par tādu brīnumu !!! :D

Es tūdaļ metos pēc savas cepures, suns pakaļ! Tikai šis bija aizmirsis, kur to nolika!
Tā nu lielais, viltīgais barvedis apveda ap stūri ātro un veiklo Atrčibaldu :D

Riktīgi samīloju suni un paspēlējos vēl ar bumbiņu.
Tāda bija mūsu nesenā pastaiga, saulainā un aukstā pēcpusdienā.

Cik daudzās vietās Latvijā ir atļauta ieeja suņiem? Reti, kurš var nosaukt vairāk par vienu vietu. Un lielākā daļa  suņinieku piesauks veikala "DEPO"  nosaukumu. Jā, šajā veikalā var brīvi iet kopā ar savu suni un runa nav tikai par tiem, kurus saimnieces nēsā rokassomiņu vietā. Liepājā ir arī kāda kafejnīca, kurā drīkst nākt ar četrkājaino astaini. Pačukstēšu klusi, klusi... tā ir Vīdnera kafejnīca Graudu ielā. 

Uz pirkstiem saskaitāmas, taču tādas vietas ir. Bet cik daudziem cilvēkiem ir iespēja paņemt suni līdzi uz darbu. Protams, tas neattiecas uz mežsargiem, kinologiem, robežsargiem, muitniekiem, policistiem... Cik daudz iespēju ir parastam ofisa, jeb latviski - biroja, darbiniekam paņemt uz darbu līdzi arī savu suni? Amerikas Savienotajās valstīs ir tādi uzņēmumi un iestādes, kas atbalsta suņu adoptēšanu no patversmēm un aicina savus cilvēkus ņemt dzīvnieku līdzi uz darbu. Nesen kādā ANimal planet seriāla "Dog wisperer"  epizodē bija runa par šādu biroju. Tur tiešām bija vairāki suņi!
Protams, ikdienas "strādāšana"  arī nogurdinās astaini un pieradinās pie pastāvīgas saimnieka klātbūtnes. Tas arī nav īsti labi, taču informācijas un emociju dažādošanai, socializācijai tas gan lieti noder.  

Mans veimārietis šodien ieradās ar paceltu asti un tūdaļ devās visu izošņāt, pārbaudīt un pārliecināties, ka te viss atbilst pieklājīga suņa prasībām. Protams, padzērās no biroja akvārija, iemēģināja dīvāniņu un tad, pēc kādām 15 minūtēm nomierinājās un apgūlās pie durvīm. Birojā ir nedaudz silti un šis palika miegains. Acis ciet un ķepas kustās - droši vien pa sapņiem mācās drukāt...

Apmēram divas nedēļas ir pagājušas kopš Arčibalds pēdējo reizi aizgāja brīvsolī. Šīs dienas esmu pavadījusi konsekventi sekojot līdzi tam, kā un kādas komandas es dodu un kā suns tās pilda. Ļoti uzmanīgi pieskatīju viņu katrā pastaigā, kas, jāpiebilst, noritēja pārsvarā tur, kur staigāja mūsu pazīstamās rotveilera šķirnes kuces. Tās, kuras manam sunim šķita tik ļoti iekārojamas! Dažas reizes ir bijis tā, ka Argas aka Arč it kā bija gatavs doties piedzīvojumu meklējumos, taču savlaicīgs „šurp” palīdzēja, ja ne atsaukt, tad apturēt suni. Tālāk – vairāk. Kad komanda ir izskanējusi un sasniegusi dzirdīgās ausis, bet netiek pildīta, pienāk pats svarīgākais brīdis…

Es dažas dienas apsvēru iespēju iegādāties vai aizņemties elektrisko, vai elektronisko kakla siksnu. Tā runā, ka mednieku šķirnes sunim nekādu skādi psihei tā nodarīt nevar pēc definīcijas. Taču izvēlējos metamo nevis no attāluma vadāmo instrumentu.

Pasāku iet pastaigās ar „flexy” tipa pavadu. To izmantoju arī, kad apkaroju suņa agresiju pret citiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, tādēļ sapratu, cik tā parocīga. Tomēr, ejot tālajā pastaigās, suni nemaz nepiesprādzēju. Iztiku ar „ blakus” komandu. Uz brīvām kājām šis tiek palaists tā saucamajā „zaļajā zonā”. Ik pa brīdim, meža biezoknī vai kapās pasaucu suni. Kad šis nenāca uzreiz, pēc pirmās komandas, metu viņam ar „flexy”. Jāsaka, ka tas ir visai iespaidīgs, jo paredzēts suņiem līdz 50 kg. Jāsaka, ka es tikai divas reizes esmu trāpījusi sunim. Un tas bija klājas nepaklausības, vai otrajā gadījumā konflikta ar citu suni brīdī. Visas pārējās reizes pavadas turētājs tika apzināti nomests sunim pie kājām. Pirmkārt, negribās darīt pāri. Otrkārt, kad metīšu no lielāka attāluma un netrāpīšu – tas ir skaidrs kā diena - suns vienalga uztvers to kā sodu, nevis pie sevis pasmiesies: „Ha, ha! Tu tak` švakā! Kāpēc man būtu jāklausa?”. Katru reizi, kad suns pienāk pēc komandas, vai pats, paslavēju, rādu, cik priecīga esmu.

Analizējot savas reakcijas, suņa uzvedību un informāciju virtuālajā vidē, esmu apjautusi, cik svarīgs ir princips „viena darbība - viena reakcija” suņa audzināšanā. Vienmēr esmu dzirdējusi tekstus: suni jāsoda nekavējoties, citādi tas neko nesapratīs. Līdz šim man tā bija tikai frāze. Tagad esmu to izpratusi: kad suns skrien prom, vai neklausa, viņš ir jāsoda. Kad pienāk, vai izdara – jāslavē, lai arī cik dusmīgs, vai sašutis par līdzšinējo nepaklausību nebūtu saimnieks. Suns nesaprot, suns reaģē! Un arī šķietamā vainas apziņa, kas ir suņa purnā, kas mēs rājamies, vai vienkārši paužam neapmierinātību, ir tikai reakcija uz mūsu enerģētiku un emocijām!!!

Tādēļ komandām jābūt precīzām, reakcijām tūlītējām un uzslavai/sodam jāpienāk par katru darbību, nevis kaut kādu to kopumu, vai sekām.

Tāds ir mans šī brīža secinājums. Vēlaties oponēt, laipni lūdzam viesu grāmatā. Ja būs interesanti jautājumi, apsolu tos publicēt!

Mēs dzīvojam pie jūras, kur "savvaļas" pludmale stiepjas daudzu kilometru garumā. Faktiski, līdz Lietuvas robežas. Vienmēr sunim ir ļauts bijis skriet apkārt, vienmēr viņš ir nācis, vienmēr pilda komandas, bet tikai tagad, kad pa vienu un to pašu maršrutu kāpās pastaigājas "smaržojoša" kuce, mans suns aizskrien krietnu gabalu uz priekšu un tad aizlaižas pa to taku. Tā ir noticis 3 reizes 2 pastaigu laikā. Vai nu vējš, vai kas cits (līdzās ejošais vakar runāja pa telefonu tieši īstajā brīdī) ir patraucējies pasaukt un suns prom. Atpakaļ viņš atnāca pēc 10 min., bet zinu, ka noskrējis ir vairāk kā kilometru. Pirmajā dienā sagaidīju tajā vietā, kur aizgājis un piespiedu pie zemes, rājos. Otrajā dienā pārtvēru pusceļā, kad suns jau atgriezās pa meža taku un paņēmumu pie siksnas, ignorēju. Mājās noliku vienu, tumšā istabā.

Nākamajā dienā apzināti gājām pa to pašu ceļu. Tā taka ir pusceļā līdz galamērķim. Kopā staigājam apmēram 2 stundas un noejam ap 10-12 kilometrus. Un divas reizes ejam gar to vietu, kur meitenes iznāk no kāpām. Šoreiz biju vērīga, līdzi paņēmu arī svilpi un kārumus.

Visu ceļu ik pa brīdim pasaucu suni, paspēlējos ar kociņiem un sniega bumbām, iedevu našķi. Nekādas nepaklausības. atpakaļ ceļā Arč tomēr ieskrēja kāpās, bet man izdevās ātri viņu atsaukt un suns atnāca priecīgs. Tiesa gan atskatījās, bet mēs pagājām kādu gabaliņu kopā un re - viss kārtībā vienkārši mums ir pienācis pārejas vecums un kucēna audzināšanas metodes ir jāpapildina ar nopietnāku attieksmi un paņēmieniem.

Pēdējā cīņas diena!

Protams, es saprotu, ka būs vēl visādi atgadījumi, bet šobrīd man šķiet, būšu uzvarējusi!

Kopš suņa pirmā brīvsoļa pa kuču pēdām pagājušas 4 dienas.

Gājām pastaigā pa pludmali. Kompānijā ar retriveru un jauna faraonu meiteni - īstu nešpetnuli. Visi jauki rotaļājas. Kad tuvojāmies bīstamajai vietai, kur sākas kuču pēdas, mans suns nekādas nepaklausības pazīmes neizrādīja - spēlējās ar draugiem, pienesa man aportu un ķēra "snowbunnys" - vienkāršas pikas, kuras nevis met, bet ripina pa sniegu. "Medniekiem" tā ir medusmaize!

Vārdu sakot, prom ejot viss kārtībā. Nākam atpakaļ. Uzmācīgā rudā faraonu meitene jau bija apnikusi un man suns tā vairāk ošņājas pa pirmajām, zemajām kāpiņām. Vienubrīd skatos, riksis pāraug ātros auļos! Es uzreiz, tā teikt "na vzljote" (paceļoties) pasaucu šo! Un ko? Suns smaidīgs skrien atpakaļ.

Otrais, bet daudz svarīgākais, var teikt, lūzuma brīdis manā skatījumā, iestājās vēl pēc kādām 15 min un viena kilometra. Tur, kur mūsu pazīstamās smaržīgās meitenes iznāk no kāpām pludmalē.

Suns iet gar kāpām, es apmēram 10 m attālumā uz jūras pusi. Tuvojamies takai. Es tikai vēroju, galva puspagriezienā. Suns piebremzē un it kā griežas uz to pusi, prom. Paskatās uz mani. Es neko nesaku, turpinu iet uz priekšu un novēršu skatienu - barvedis lūkojas uz priekšu. Un tad notika pats galvenais - suns nolaida asti un ausis nedaudz zemāk, un turpināja ceļu paralēli man!!! Es jutos tā, ka varētu palēkties līdz mākoņiem.

Un pats labākais, kā odziņa uz tortes - mēs kopā, vienlaikus ieraudzījām kociņu sniegā, abi skrējām un ķērām tu - sanāca tāda forša rotaļāšanās! Tā bija kā balva man un sunim!

Tie, kuri kaut nedaudz ir lasījuši par suņu psiholoģiju, zina, ka ir divi pārejas vecumi. Gluži kā cilvēkiem - 7-9 mēnešu vecumā un laika posmā no 1,5 līdz 2 gadiem. Pirmais ir gana nopietns brīdis, kad saimniekam maigi, konsekventi un stingri jāpieturas pie savas politikas un jānotur suns pakļautībā. Te noder rotaļas, uzmanības novēršana ar jautriem saucieniem un rotaļlietām, skriešana prom un tamlīdzīgas, "maigas metodes". Otrais pārejas vecums iestājas, kad suns apzinās savu spēku, ir pieaudzis un nobriedis iet savu ceļu dzīvē. Parasti, un īpaši tas attiecas uz suņiem (kuces ir maigākas), šinī vecumā dzīvnieks diezgan atklāti izrāda agresivitāti un dominanci pret citiem sugas brāļiem un nepaklausību cilvēkam. Suns grib pierādīt, ka ir spējīgs un cienīgs kļūt par bara vadoni un tāds arī gatavojas būt. Tā notiek dabā. Jaunie tēviņi pieaug un viņi tiecas veidot savu baru, ar savu teritoriju un pēcnācējiem. Par cik cilvēku ģimenē, ko suns arī uztver kā baru, noteikumi ir savādāki, mūsu uzdevums ir saprast, kā saglabāt virsvadību. Cilvēku sabiedrības noteikumus suņi nezina. Tikai mēs varam viņam tos iemācīt, taču iepriekš mums ir jāsaprot, kādi ir suņu bara noteikumi. Jo mums ir saprāts, bet sunim - veiklība, spēks un zobi. Dažu šķirņu pārstāvjiem pat ļoti nopietni. taču runa nav par izmēru un bīstamību. Arī dominanta čivava ar savu spalgo balsi var pārvērsties par īstu "suņa naglu", ja saimnieks nav mācējis pierādīt, kurš ir galvenais un kuram ir jāklausa.

Argasam ir pienācis otrais pārejas vecums. Pirmkārt, viņš ir (nu jau bija) sācis izrādīt dominanci pret citiem suņiem. Kādu vakaru es nepaspēju viņu pārtvert. Nekāda plēšanās nesanāca, taču suns nepaklausīja un saprata, ka es varu arī nepaspēt un nenoturēt. Nākamajā vakarā devāmies tieši tajā paša vietā, un tai par laikā satikām to pašu suni. Tā bija sakritība, taču nebūtu velti arī sazvanīties un sarunāt, ja tas iespējams, vai kā citādi mēģināt atkārtot "nozieguma" scenāriju. Mums paveicās! Vārdu sakot, satiekamies uz taciņas. mans suns jau daudz agresīvāk un skaļāk rūc. Labi, ka šis bija pie "flexy" siksnas. jau iepriekš dienā gājām ar tādu, lai pamācītos labas manieres. Sākumā tikai devu komandu "nedrīkst" un "blakus". Ignorē! Tad mēģināju aiz kakla siksnas piespiest pie zemes. Suns turpina rūkt (uz pretinieku) un pretojas spiedienam. Kā pēdējo argumentu izmantoju manu svaru. Galu galā, esmu smagāka par suni! Nogāztam sunim sēdēju virsū ar visu svaru, bet viņš tik un tā vēl kādu laiku rūca. Es turpināju, ka "nedrīkst" un pēc pāris minūtēm pretošanās bija galā. Tagad, satiekot citus suņus pietiek tikai pāris reizes viegli paraustīt aiz siksnas, pateikt "čsst" un suns jau pievēršas man. Kā vecos labos laikos! Jāpiebilst, ka šo to aizguvu no slavenā suņu vārdotāja Cezara Milano (Cesar Millan).